Lietus asaras naktī Vārdi Egils Dambis

Lietus lāšu asaras pilsētas ielās, Krīt naktī, kas nesteidz mājup vēl iet, Pieskaras vēsajām lūpām pie bruģa, Kas laternu ēnā kā vientuļnieks guļ. Tumšajos logos lietus asaras lāso, Tās, miegā guļot, neredz neviens. Tikai meitene naktī, papēžiem klabot, No nekurienes nākot uz nekurieni iet. Lietus asaras apjūk tumšajā liepā, Kad, lapās ķeroties, uz galvas tās krīt. Dzejniekam, neguļ kurš šajā naktī, Jo pilsētā valda klusums un miers. Lietus asaras krīt un ir mazliet bail, Kad skūpstā tās noguļas uz vēsā bruģa. Meiteni redzot šajā apmātā naktī, Dzejniekā runāt sāk dvēseles balss. Par lietus asarām un meiteni skaisto, Vārdi iegulsies rindās varbūt jau rīt. Bet tagad ir nakts un lietus asaras krīt, Lai skūpstā bruģim pieskartos tās. /Egils Dambis/